Kur griezties
Potes
Mājas aptieciņa
Veselības
Nelaimes gadījumu
Ceļojumu
Dzīvības
Slimības - Pielonefrīts

>> Citas slimības


Pielonefrīts (bakteriāls nieru bļodiņas un nieru audu iekaisums)

Kas ir pielonefrīts?

Pielonefrīts ir nieru bļodiņas un nieru audu, galvenokārt interstīcija, iekaisums, ko izraisījušas baktērijas. Pielonefrīts var būt akūts vai hronisks.

Kādi ir pielonefrīta iemesli?

Biežākais pielonefrīta iemesls ir mikrobu, kas atrodas starpenes rajonā, nokļūšana nierēs pa urīnceļiem ascendējošā (augšupejošā) ceļā. (skat. arī Cistīts ) Urīnceļiem normā vajadzētu būt steriliem līdz urīizvadkanāla ārējai trešdaļai. Kā veicinošie faktori, kas palīdz infekcijai virzīties uz augšu līdz nierēm, ir vezikoureterālie atviļņi (refluksi), kad urinēšanas laikā urīns atplūst atpakaļ no urīnpūšļa urīnvados (veselam cilvēkam tam tā nevajadzētu būt) un ar laiku var rasties urīnvadu un nieru bļodiņu paplašināšanās. Vezikoureterālie atviļņi sākas bērnībā, bet bieži tos atrod tikai pieaugušā vecumā, kad jau radušās izmaiņas nierēs.

Pielonefrīta rašanos veicina visi faktori, kas rada urīna noplūdes traucējumus. Tie var būt akmeņi nierēs, urīnpūslī un citur, trauma, ja urīceļi nosprostoti vai mazāk caurlaidīgi tūskas vai asins recekļa dēļ, palielināta prostata, prostatas iekaisums, audzēji vai to metastāzes. Arī grūtniecība var būt par iemeslu sliktākai urīna attecei.

Kādi ir pielonefrīta simptomi?

Akūta pielonefrīta gadījumā parasti ir sāpes mugurā jostas rajonā, paaugstināta ķermeņa temperatūra līdz 38 °C un lielāka, drebuļi, dažādi urinēšanas traucējumi. Var būt galvassāpes, slikta dūša, vemšana. Iztaustot vēderu, var būt jutīgums sānu daļās un apklauvējot mugurpusē jostas rajonu, arī parādās sāpes vai jutīgums. Urīns var būt duļķains.

Hroniska pielonefrīta simptomi var būt maz izteikti. Nereti to atklāj tikai tad, ja atrastas kādas izmaiņas urīna analīzēs. Hroniska pielonefrīta paasinājuma gadījumos klīniskā aina var būt līdzīga akūtam cistītam (skat . Cistīts ) un var būt arī lēkmjveida sāpes mugurā jostas apvidū, kas līdzinās nierakmeņu lēkmei (skat. Nierakmeņu slimība ).

Ja nav hroniska pielonefrīta paasinājuma, slimnieks var sūdzēties par nelielām sāpēm, smaguma sajūtu mugurpusē jostas rajonā, biežāku, bet nesāpīgu urināciju. Nereti pievienojas arī regulāra niktūrija – urīna izdale galvenokārt naktī.

Kā diagnosticē pielonefrītu?

Akūta pielonefrīta diagnoze it kā nav sarežģīta, ja ir tipiska klīniskā aina (sāpes nieru rajonā, drudzis, dizūriskas sūdzības), bet ir jāpadomā arī par iespējamu citu orgānu patoloģiju (akūts apendicīts) vai citām nieru slimībām un komplikācijām (sastrutojusi niere – nieres abscess, akūta nieru mazspēja u. c.).

  • Izmaiņas urīna analīzēs ir samērā vienkārši iegūstams pielonefrīta pierādījums. Svarīgi ir analīzes aizdarīt atkārtoti un to rezultātus pareizi izvērtēt.
  • Slimības gaitas izvērtēšanā nozīme ir ne tikai tam, kādi mikrobi urīnā atrasti (veic urīna uzsējumus), cik daudz ir leikocītu vai eritrocītu, cik daudz urīnā ir olbaltumvielu, bet arī tam, kāds ir urīna blīvums.
  • Parasti izdara arī pilnu asins analīzi un nosaka asins bioķīmiskos rādītājus, lai izvērtētu, kā nieres tiek galā ar savām funkcijām.
  • Tikpat svarīgi kā izārstēt akūtu pielonefrītu ir atklāt iespējamos veicinošos faktorus (skat. iepriekš), jo nelikvidējot vai neārstējot pamatiemeslu, pielonefrīts kļūst hronisks.
  • Nieru izmeklēšanā plaši lieto ultrasonogrāfiju (izmeklēšanu ar ultraskaņu).
  • Diagnostikā tiek izmantota arī nieru rentgenoloģiskā izmeklēšana. Pārskata uzņēmumā var redzēt nieru izmērus, akmeņus, audzējus u. c. Ja papildus ievada kontrastvielu asinsvados, var diagnosticēt iedzimtas nieres anomālijas, audzējus, urīna atteces traucējumus un citas izmaiņas.
  • Tiek izmantoti arī radioaktīvi preparāti, kur nieru stāvokli izvērtē pēc preparāta uzkrāšanās un izvades ātruma no organisma.
  • Sievietēm būtu vajadzīga ginekologa konsultācija.
  • Vīriešiem būtu jāapmeklē urologs.

Kā ārstē pielonefrītu?

  • Akūtu pielonefrītu vēlams ārstēt stacionāra apstākļos.
  • Diētā jāatturas no grūti sagremojamiem produktiem, jālieto pietiekams šķidruma daudzums – līdz 2 litriem dienā.
  • Pielonefrīta ārstēšanā galvenā nozīme ir antibakteriāliem līdzekļiem. Vajadzības gadījumā tos var savā starpā kombinēt, lai panāktu lielāku efektu. Ārstēšanās kursa kopējais ilgums ir mēnesis vai ilgāk.
  • Ņemot vērā pacienta veselības stāvokli, pakāpeniski jāmēģina noskaidrot, kas ir pielonefrītu veicinošie faktori. Slimnieks rūpīgi jāizmeklē un jāārstē arī blakusslimības.
  • Ja nav iespējams pilnībā novērst pielonefrītu veicinošos faktorus (piemēram, vajadzīga operācija, bet slimnieka vispārējais stāvoklis to neatļauj izdarīt), nepieciešama pielonefrīta profilaktiska ārstēšana. Kursu veidā nozīmē medikamentus vakarā, lai tiktu sasniegta augsta to koncentrācija urīnā.
  • Zāļu tējas ir labs palīgs urīnceļu slimību ārstēšanā (miltenāji).

Ko pacients var darīt pats?

  • Varbūt kādam tas šķiet apgrūtinoši, dārgi, nevajadzīgi, tomēr vajadzētu noskaidrot, vai nav kāda slimība, kas pielonefrīta rašanos veicinājusi.
  • Sevišķi svarīgi tas ir tad, ja ir hronisks pielonefrīts. No slimības paasinājumiem būs grūti vai pat neiespējami izvairīties, ja netiks apzināti veicinošie faktori.
  • Ja ir hronisks cistīts, hronisks pielonefrīts, jāizvairās no slimības paasinājumu provocējošajiem faktoriem (peldēšanās aukstā ūdenī, nepiemēroti apavi, slapjas kājas, sēdēšana uz mitras zemes, akmens u. c.).
  • Ja esat svešā vidē, savlaicīgi noskaidrojiet, kur ir tuvākā tualete.
  • Jāārstē visi hroniskie infekcijas perēkļi organismā – bojāti zobi, hronisks mandeļu iekaisums, deguna blakusdobumu iekaisums, ginekoloģiskās slimības, urīnizvadkanāla iekaisums, prostatas iekaisums u. c.
  • Nedrīkstētu nekontrolēti ilgstoši, nevajadzīgi un lielās devās lietot medikamentus (nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, caurejas līdzekļi u. c.)
  • Vēdera izejai jābūt regulārai, jānovērš aizcietējumi.
  • Kaut arī ārstēšanās prasa pacietību, ir ilga, vajadzētu mēģināt izpildīt ārsta dotos norādījumus.
  • Pēc ārstēšanās kursa beigām vajadzētu atkārtoti izdarīt urīna analīzes, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā.

Pielonefrīta komplikācijas un prognozes.

  • Akūts pielonefrīts parasti beidzas ar pilnīgu izveseļošanos, ja nav nekādu iemeslu, kas to kavē vai traucē - ja tiek novērsti vai mazināti urīna atteces traucējumi, tiek ārstētas blakusslimības un ja terapija ir atbilstīga un pietiekami ilgstoša.
  • Akūta pielonefrīta komplikācijas par laimi ir diezgan retas. Nieres vai apkārtējo audu sastrutošana prasa ļoti nopietnu ārstēšanu. Bīstama komplikācija ir arī akūta nieru mazspēja.
  • Neārstēts hronisks pielonefrīts var novest pie nieru sarukuma un urēmijas (organisma pašsaindēšanās ar dažādiem slāpekļa maiņas produktiem). Tad ārstēšanā izmanto dažādas dialīzes metodes (organisma attīrīšana no šlakvielām) vai nieru pārstādīšanu.
  • Pielonefrīts var komplicēties ar paaugstinātu arteriālo asinsspiedienu, parasti slimības vēlākās stadijās.
  • Daļai hroniska pielonefrīta slimnieku izveidojas anēmija (samazināts eritrocītu skaits, hemoglobīna līmenis asinīs).

Man par to jāpadomā:

  1. Ja mans ārsts to iesaka, es atlicināšu laiku sev, izdarīšu nozīmētās analīzes un izmeklējumus, iziešu nozīmēto ārstēšanas kursu, lai izvairītos no hroniska pielonefrīta attīstības, kas var būt par urēmijas cēloni.
  2. Iespējams, ka novērst cēloņus, kas veicina hroniska pielonefrīta attīstību ir vienkāršāk nekā izdarīt nieru pārstādīšanas operāciju.
  3. Iespējams, ka teikums Nr. 2 ir lieks, ja teikums Nr. 1 tiek ņemts vērā.

Tavs mājas ārsts emedica! Pakalpojumu informācijas tālrunis 67491021
* Maksas pakalpojums - 0.73 Ls/min (iesk. PVN)