Vēdera pūšanās, caureja vai, gluži otrādi – aizcietējumi, kā arī sāpes vēderā visbiežāk liecina par problēmām zarnu traktā. Kā uzskata klīniskās universitātes slimnīcas „Gaiļezers” ķirurgs proktologs Ivars Kaļķis, problēmu cēlonis var būt hronisks kolīts, zarnu saaugumi, pat aklās zarnas problēmas, tāpēc nodarboties ar pašārstēšanos šajā gadījumā nav ieteicams. Vispirms jānoskaidro problēmas cēlonis un kopīgi ar ārstu jāvienojas par ārstēšanu.

- Neļausim varžacīm sabojāt svētku noskaņojumu!
- Dzimumzīmes jāuzmana, lai tās nekļūst bīstamas
- Ceļosim bez bažām!
- Veiksmīgi operē izgulējumus
- Kājas jākopj cauru gadu
- Neļausim ādai novecot
- Aizkuņģa dziedzera sāpes atgādina velkošu jostu
- Diabēta pacientu veselība pašu rokās

<visas aktualitātes>

Zarnas - sarežģītais mehānisms

Cilvēka zarnu trakts ir sarežģīts – tikai tievās zarnas vien pieaugušam cilvēkam ir aptuveni sešus metrus garas. Uzņemtā barība kuņģa zarnu traktā vispirms virzās no kuņģa, tad caur divpadsmitpirksu zarnu, tievajām zarnām uz resno un tiek izvadīta caur taisno zarnu. Sašķeltās barības vielas caur tievās zarnas gļotādu uzsūcas asinsrites un limfātiskajā sistēmā. No neizmantotām vielām resnajā zarnā veidojas izkārnījumi.

Varbūt iekaisums?

Biežāk sastopamās zarnu problēmas ir kolīts un zarnu saaugumi. Tomēr nedrīkst izslēgt arī vēl nopietnākas saslimšanas, piemēram, ļaundabīgo audzēju zarnās – arī tam ir līdzīgi simptomi.

Kolīts ir hronisks iekaisuma process resnajā zarnā.

Galvenie kolīta simptomi:

• defekācijas traucējumi (caureja, kas var būt līdz pat 15 reizēm dienā, aizcietējumi, nereti aizcietējumi var mīties ar caureju);
• nepilnīga resnās zarnas iztukšošanās sajūta;
• putrveida fēču izdalīšanās pie defekācijas, kā arī fekāliju masa ar gļotādām.
• kolīta gadījumā nereti jūtamas sāpes vēderā, tās parasti lokalizējas vēdera lejasdaļā vai sānos un pastiprinās pēc barības uzņemšanas. Sāpes var būt arī kādu laiku pēc defekācijas;
• sāpes var pastiprināties pēc siltuma procedūrām.

Kolīta rašanos var veicināt:

• infekcijas;
• patogēnās sēnīšu saslimšanas;
• ēšanas režīma pārkāpumi (alkohola lietošana, sausas barības uzņemšana, asi ēdienu u.c.);
• pārtikas alerģija;
• ilgstoša antibiotiku lietošana, kuras rezultātā izveidojas disbakterioze.

Galvenā nozīme kolīta diagnostikā ir pacienta sūdzības par defekācijas traucējumiem, sāpēm un „urkšķēšanu” vēderā.

Kolītu var konstatēt:

• ar rentgenoloģiskas izmeklēšanas palīdzību;
• endoskopiska izmeklēšana ļauj veikt biopsiju no gļotādas, kas ir būtiska kolīta diagnostikā un etioloģijas izmeklēšanā;
• rektoskopijas laikā ar aparātu apskata taisno zarnu 30 centimetru dziļumā;
• ar kolonoskopijas palīdzību iespējams izpētīt zarnas no iekšpuses.

Lai izvairītos no kolīta rašanās, svarīgi ievērot:

• Jādomā par regulāru vēdera izeju. Vislabāk, ja vēdera izeja katru dienu ir vienā un tajā pašā laikā. Aizcietējumu gadījumos palīdzēs dārzeņi (īpaši bietes), tukšā dūšā noēsts kivi vai ar verdošu ūdeni aplietas melnās plūmes. Labs līdzeklis pret aizcietējumiem ir klijas – 3-4 ēdamkarotes aplej ar glāzi verdoša ūdens, lieto pa ēdamkarotei 3-4 reizes dienā.
• Jāievēro pareizs ēšanas režīms, nedrīkst ēst pārāk asus ēdienus, sausu barību. Lielākais akcents uzturā jāliek uz dārzeņiem. Uzņemtā pārtika rūpīgi jāsakošļā.
• Lietojot ārstu izrakstītās antibiotikas vai citus „spēcīgas” iedarbības preparātus, paralēli jālieto preparāti zarnu floras normalizēšanai („Jogurta kapsulas u.c.) vai veikalos nopērkamais „Actimel”.

Operāciju rezultāts - saaugumi

Zarnu saaugumi ir īpatnēji saistaudu veidojumi, kas fiksē zarnu cilpiņas. Tie veidojas nevis zarnu iekšpusē, bet ārpus tām. Saaugumi neļauj zarnām labi kustēties un veikt gremošanas procesā tām paredzēto funkciju. Zarnu saaugumi mēdz būt tikai tievajā zarnā, jo tai ir daudz tā saucamo zarnu cilpiņu.

Pilnīgi veselu cilvēku organismā zarnu saaugumi neveidojas, tie mēdz parādīties tikai tiem, kam bijušas vai ir kādas saslimšanas - iekšķīgas slimības vai iekaisumi: resnās zarnas, žultspūšļa, aknu iekaisumi, sievietēm – ginekoloģiskās saslimšanas. Bieži saaugumi rodas pēc vēdera dobuma (īpaši aklās zarnas) operācijām.

Nopietni ir gadījumi, ja bijusi aklās zarnas operācija, un it īpaši, ja aklā zarna ir plīsusi un vēdera dobumā izplūdis zarnu saturs, nesdams sev līdzi milzīgu baktēriju gūzmu. Organisma pretreakcija ir vētraina, jo tas ir smags iekaisums, un tikpat vētraini var rasties arī zarnu saaugumi. Smagi zarnu saaugumi mēdz būt cilvēkiem, kuri cietuši satiksmes negadījumos vai kā savādāk guvuši traumas, kā rezultātā plīsis kāds iekšējais orgāns.

Par zarnu saaugumiem visbiežāk liecina sāpes vēdera apvidū: tās var parādīties pēc smaga fiziska darba, smagumu celšanas vai ilgstošas sēdēšanas nekustīgā pozā, piemēram, pie datora. Tāpat sāpes var provocēt arī haotisks, nepareizs ēšanas režīms. Cilvēks pārēdas, „uzpilda” zarnas, tās piepūšas un pavelk zarnu cilpas. Nopietnākos gadījumos saaugumi var nospiest zarnu cilpas un veidojas aizsprostojumi – šādās reizēs vienīgais risinājums ir operācija.

Par zarnu saaugumiem var liecināt:

• vēdera uzpūšanās;
• slikta dūša;
• sāpes vēdera apvidū;
• var būt paaugstināta temperatūra.

Ārstēšana un izmeklēšanas metodes

• Ja zarnu nosprostojums nav pilnīgs, var izlīdzēties ar klizmu – tā palīdzēs atbrīvot zarnas.
• Aptiekās iegādājami specifiski medikamenti, kas var stimulēt zarnu darbību, tomēr pirms sākt tos lietot, ieteicams konsultēties ar ārstu.  Jāņem vērā: mediķu (ģimenes ārsta, stacionāru uzņemšanas nodaļas) palīdzība noteikti jāmeklē gadījumos, ja sāpes, kas sakarā ar zarnu saaugumiem bijušas jau iepriekš, pēkšņi maina savu raksturu.
• Smagākos gadījumos ķirurgam nāksies ķerties pie skalpeļa.

Zarnu saaugumus var konstatēt ar ultrasonogrāfiju, tomēr par efektīgāku tiek uzskatīts rentgens, pirms tam ievadot pacientam kontrastvielu.